Šodien, 14. jūnijā, Latvija atkal piemin vienu no savas vēstures tumšākajām lapaspusēm – 1941. gada masveida deportācijas, kas iezīmēja komunistiskā genocīda sākumu pret latviešu tautu. Apritējuši jau 85 gadi kopš šīs traģiskās dienas, kad Staļina režīms, bez brīdinājuma un jebkāda tiesas sprieduma, izrāva no mājām tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Šī piemiņas diena kalpo kā smags atgādinājums par totalitāro režīmu zvērībām un nepieciešamību saglabāt vēsturisko atmiņu.
1941. gada 14. jūnija rītā tūkstošiem cilvēku tika brutāli izdzīti no savām mājām visā Latvijas teritorijā. Netika šķiroti ne zīdaiņi šūpuļos, ne sirmgalvji, ne grūtnieces, ne slimnieki – deportāciju vilnis skāra visus, kas padomju režīma acīs tika uzskatīti par “tautas ienaidniekiem” vai “sociāli bīstamiem elementiem”. Šo upuru vidū bija inteliģences pārstāvji, zemnieki, ierēdņi, militārpersonas un uzņēmēji – Latvijas sabiedrības aktīvākā un patriotiskākā daļa, kas veidoja valsts pamatu.
Kā šodien izskanēja vienā no piemiņas pasākumiem Rīgā, šīs deportācijas nebija nejaušība vai vienkārša politiska represija. Tā bija aukstasinīga, mērķtiecīga akcija, kas bija vērsta uz latviešu tautas nacionālās identitātes un valstiskuma iznīcināšanu. Cilvēki tika iesprostoti lopu vagonos un spiesti doties ceļā uz Sibīrijas tundrām un GULAG nometnēm, kur daudzi gāja bojā no aukstuma, bada, slimībām un spīdzināšanas. Precīzs izsūtīto skaits bija virs 15 000, un tūkstošiem no viņiem nekad neatgriezās dzimtenē.
Šīs deportācijas atstāja dziļas rētas Latvijas sabiedrībā, izjaucot ģimenes, iznīcinot dzīves un radot ilgstošu traumu. Tās bija daļa no plašāka padomju okupācijas režīma terora, kas turpinājās gadu desmitiem. Piemiņas pasākumi visā Latvijā – pie Brīvības pieminekļa, Torņkalna stacijā, Lestenē un citās vēsturiski nozīmīgās vietās – ir svarīgi, lai mēs nekad neaizmirstu šos notikumus un to upurus. Tie palīdz nodot šo smago vēstures mācību nākamajām paaudzēm, atgādinot par brīvības un neatkarības vērtību, kā arī par totalitārisma briesmām.
Šodien, stāvot brīvas un neatkarīgas Latvijas priekšā, mums ir pienākums atcerēties un godināt tos, kuri cieta un zaudēja savas dzīvības komunistiskā režīma dēļ. Viņu piemiņa ir mūsu valsts pamats un apliecinājums tam, ka pagātnes kļūdas nedrīkst atkārtoties. Piemiņas brīži liek mums apzināties, cik trausla ir demokrātija un cik svarīgi ir sargāt cilvēka tiesības un brīvības.
Redakcijas autors un reportieris. Seko līdzi aktuālākajiem notikumiem.
