Jelgavas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji Sudraba Edžus ielā jau gadiem ilgi ir spiesti sadzīvot ar nepanesamu situāciju, ko radījusi viena no kaimiņienēm – sieviete, kura sirgst ar kompulsīvu krāšanas sindromu, tautā dēvētu par “vācēju”. Šī problemātiskā situācija, kas sākās pirms aptuveni trīs gadiem, ir pāraugusi īstā murgā, apdraudot ne tikai iedzīvotāju mieru un veselību, bet arī drošību.
Kā vēstīts raidījumā “Bez Tabu”, kaimiņu pacietības mērs ir pilns. Smaka, kas nāk no sievietes dzīvokļa, ir kļuvusi neizturama un izplatās pa visu kāpņutelpu, padarot ikdienu neciešamu. Antisanitārie apstākļi piesaista kaitēkļus, radot nopietnus riskus sabiedrības veselībai. Taču smaka un netīrība ir tikai aisberga redzamā daļa.
Situācija sasniegusi kritisku punktu, kad kaimiņi, uztraukušies par sievietes ilgstošu prombūtni, bija spiesti izsaukt palīdzību. Durvis uz dzīvokli tika atmūķētas, atklājot šausminošu ainu – telpas bija pieblīvētas ar atkritumiem un dažādām nevajadzīgām lietām, kas liecināja par sievietes dziļajām problēmām. Vietējie iedzīvotāji norāda, ka sieviete, iespējams, ir nepieskaitāma, kas vēl vairāk apgrūtina situācijas risināšanu, jo viņa atsakās no jebkādas palīdzības.
Kaimiņi ir saskārušies ne tikai ar smaku un netīrību, bet arī ar tiešiem draudiem. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir incidents, kad sieviete draudēja uzmest kaimiņiem fekāliju spaini. Šādi incidenti rada pastāvīgu spriedzi un bailes, liekot iedzīvotājiem justies nedroši savās mājās. Bērni baidās iet pa kāpņutelpu, un pieaugušie ir izmisumā, jo šķiet, ka neviens nespēj sniegt efektīvu risinājumu.
Daudzkārtējas sūdzības ir vērstas gan pie pašvaldības, gan sociālajiem dienestiem, gan apsaimniekotājiem. Tomēr birokrātiskie šķēršļi un likumdošanas nepilnības bieži vien neļauj ātri un efektīvi rīkoties, īpaši, ja runa ir par personām ar garīgās veselības problēmām, kuras atsakās sadarboties. Lai gan ir pieejami instrumenti piespiedu medicīniskai palīdzībai, to piemērošana ir sarežģīta un prasa ilgstošu procesu.
Sudraba Edžus ielas iedzīvotāji cer, ka šī publiskā uzmanība palīdzēs rast risinājumu viņu ciešanām. Šis gadījums ir spilgts piemērs tam, cik sarežģīti ir risināt sociālās problēmas, kas saistītas ar garīgās veselības traucējumiem un to ietekmi uz sabiedrību. Ir nepieciešama efektīvāka starpinstitucionālā sadarbība un skaidrāki rīcības algoritmi, lai pasargātu gan pašu problemātisko personu, gan apkārtējos iedzīvotājus no nepieņemamiem dzīves apstākļiem.